Patiesība par bērnu audzināšanu
Mani tracina mammas, kas sociālajos tīklos rada "ilūziju", ka būt par vecākiem ir tik forši. Viņas fotografē savus bērnus smukās drēbītēs, smaidīgus, un zem bildēm raksta komentārus "Esmu tik laimīga... Šī mazā dvēselīte mani piepilda ar gaismu, ar mīlestību, esmu pateicīga bla, bla, bla..." Tātad mammas "mānās", lai neteiktu rupjāk. Es tikai neesmu sapratis vai viņas cenšas apmānīt sevi, vai savus sociālos "draugus"...
Tādas mammas nezina robežas, viņas ir gatavas iet uz visu. Viņas pat visdrīzāk ir izgājušas kādus "fotošopa" kursus. Citādi es nesaprotu, kā viņas var uztaisīt tik jaukas bildes, kurās 1,5 gadu vecs bērniņš sēž pie galda, atkal jau smukās drēbītēs, un pusdieno ar saviem mīļajiem vecākiem, un visi smaida - tā tas nenotiek.
Realitāte ir tāda, ka kad tāda vecuma bērni ēd - ēdiens ir visur, uz grīdas, uz drēbēm, uz galda, sienām, griestiem... Tāda vecuma bērni pat īsti nesēž pie galda, viņi visu laiku kustās, tad viņi ir uz galda, tad zem galda, tad viņi ar savām mazajām speķainajām netīrajām rociņām apčamdīs vecāku ēdienu, tad tās pašas rokas noslaucīs vecāku drēbēs, vai vienkārši skries jaunā dīvāna virzienā kliegdami, līdzīgi kā spartieši, kas metās virsū saviem ienaidniekiem. Ja viņus laicīgi neapturēt, ticiet man, dīvāns vairs neizskatīsies jauns...
Mammas, kas rada ilūzijas, ka audzināt bērnus ir tik viegli, ir ļoti bīstamas sabiedrībai, viņas ir bīstamākas par viltus ziņu izplatītājiem. Vai zinājāt, ka liela daļa attiecību pajūk pēc bērna piedzimšanas? Es Jums izstāstīšu kāpēc. 21. gs. daudzi īsti nesaprot, kas ir mīlestība. Viņi "metās" attiecībās, tikai tāpēc, ka tā vajag.. Daudzas meitenes baidās būt vienas, tāpēc viņām vajadzīgs kāds ēzelis, kuru dresēt un saukt par savu "vīrieti".
Bet, lai izveidotu laimīgas attiecības, cilvēkiem vispirms ir jāiepazīst sevi, ilgu laiku jābūt vieniem, jo tikai tad, kad viņi iepazīs sevi, viņi sapratīs, kādu cilvēku vēlas sev blakus. Tie, kas sevi nav iepazinuši, un pēc šķiršanās uzreiz metās citās attiecībās (ar tindera vai bez tā palīdzības), nekad nebūs laimīgi. Tā tas vienkārši ir.
Bēdīgākais ir tas, ka meitenes, kas savās attiecībās līdz galam nav laimīgas, viņas ieraudzīs šo sūtījumus no "foršajām" mammām - "Cik laimīga es esmu, ar savu mazulīti", viņas iedomāsies, ka arī viņām vajag bērnu, ka tas taču ir loģisks nākamais solis, lai uzlabotu savas attiecības, lai padarītu tās "piepildītākas".
Bet viņām ir jāsaprot, ka bērnu audzināšana ir ļoti grūts process. Tas ir darbs 24/7. Stress, nervi, laika menedžments u.t.t. Tie "ēzeļi", ar kuriem meitenes izvēlējās būt kopā, tikai lai nebūtu vienas, nekad nesapratīs, ka būt par mammu ir grūti, ka celties 10 reizes naktī ir grūti, ka visu laiku izdabāt bēbim ir grūti, ka visu laiku veltīt savu uzmanību bērnam ir ļoti grūti. Viņi neatbalstīs šīs meitenes, tā vietā, viņi tikai spēlēs savu "kompi", un vēl pajautās, lai otra pusīte pienes aliņu, paralēli pamperu mainīšanai.
Protams, ka tas ir tikai pašsaprotami, ka agri vai vēlu meitenes sapratīs, ka "ir ieberzušās" ar saviem izredzētajiem. Dažas izšķirsies - ļoti labi, citas to nevarēs, tāpēc turpinās būt nelaimīgas savās nelaimīgajās attiecībās, un mānīs sevi ar domu - varbūt kaut kad nākotnē viss būs jaukāk.
Nākotnē nekas nebūs labāk, jo vecāki bērni kļūst, jo grūtāk ar viņiem ir. Es savus bērnus ļoti mīlu, man ir divi - puika kuram drīz būs 5 gadi, un meitiņa, kurai ir gads un kaut kādi mēneši. Viņi ir jauki, mīļi forši, sirsnīgi, bet viņi ir neprognozējami. Es vienkārši nesaprotu, ko no viņiem sagaidīt pēc mirkļa. Vienu brīdi man tek sajūsmas asaras par to, ka dzīve ir tik skaista, un ka man ir tik lieliska ģimene, jau otru brīdi, es domāju par to, vai es spētu sevi nogalināt ar revolvera palīdzību, jo viņi ir sacēluši tādu traci, ka man nākas pie sevis "štukot", vai kaimiņi jau nav izsaukuši sociālos darbiniekus...
Es Jums izstāstīšu piemēru. nesen mēs ar savu puiku aizbraucām uz mežu pēc eglītes. Ilgi nostaigājām pa mežu līdz atradām savu "izredzēto". Nozāģējām eglīti, devāmies uz mašīnu, viss gāja ļoti labi. Braucām mājās, mācīju viņam Ziemassvētku pantiņu. Kad atbraucām mājās, mana otra pusīte ar bērniem ķērās pie eglītes rotāšanas. Es kā jau īsts tētis iesēdos savā atpūtas krēslā, uzvilku savas brilles un nodevos grāmatas lasīšanai. Pēc kāda brītiņa eglīte jau bija izpušķota. Visi bijām priecīgi. Mazais puika tik ļoti sapriecājās, ka viņš sāka skraidīt no vienas istabas puses uz otru... Viņš skraidīja, izdvesa jocīgas skaņas, it kā tēlotu sacīkšu mašīnu, bet man izklausījās, ka viņam ir problēmas ar izpūtēju. Viņš skraidīja, trakoja, mazā māsa sāka arī trakot. Mana otra pusīte iejaucās, viņa bērniem aizrādīja. Mazā māsa nomierinājās, bet puikam bija vienalga. Mana jaukā, mākslinieciskā, svētā otrā pusīte aptuveni 10 reizes pēc kārtas palūdza puikam neskraidīt, uz ko viņš tikai smējās. Es neizturēju, brīdī kad viņš man skrēja garām es nometu savu grāmatu, saķēru viņu aiz elkoņiem, ieskatījos viņam acīs un stingrā balsī pajautāju, kāpēc viņš neklausa. Viņš man vienkārši iespļāva sejā. Neko tādu iepriekš viņš nebija darījis, es biju šokā. Palaidu viņu vaļā, un uzkliedzu, lai iet uz savu istabu, apdomāt savu rīcību, viņš uztaisīja skandālu. Es sadusmojos vēl vairāk, un pateicu, ka līdz vakariņām (aptuveni 3 stundas) viņam ir istabas arests, lai apdomā savu rīcību kārtīgi.
Kādu brītiņu viņš paraudāja, tad nomierinājās. Kad pienāca vakariņu laiks, un viņa "ieslodzījuma termiņš" bija iztecējis, viņš pie manis atnāca, un maigā jaukā balstiņā ieminējās, ka man vajadzētu viņam atvainoties, par to, ka piespriedu viņam istabas arestu...
Manam fiziskajam ķermenim ir tikai 29 gadi, bet liekas, ka kaut kur jau mati sākuši palikt sirmi. Katru reizi kad es iedomājos, kāds viņš būs pēc 10 gadiem, man parādās tāda jocīga "dūrienu" sajūta sirds korpusā.
Mazā māsa nav ne ar ko labāka. Viņa nemāk runāt, bet visu ko viņa iegrib viņa dabū, jo ja viņai kaut kas nepatīk, viņa vienkārši spiedz, spiedz tik skaļi, ka beigu beigās dabū visu, ko ir gribējusi...
Es tikai gribēju pateikt, ka bērnus audzināt ir ļoti grūti. Un ja Jums ir attiecības, kurās jūs otru cilvēku nemīlat stiprāk par sevi - nevajag "taisīt" bērnus, ticiet man. Būt par vecākiem ir ļoti grūti, emocionāli un fiziski. Ja man nebūtu tik burvīga otra pusīte, nez vai es izturētu, šo smago nastu.
Vasarās es organizēju nometnes bērniem, un ar garantiju varu pateikt, "tikt galā" ar 30 svešiem bērniem, kas man ir uzticēti, ir daudz vienkāršāk nekā "tikt" galā ar saviem bērniem - Princesi Lavandu un seru apakšbiksi Karaldu. Protams ir arī daudz jauku brīžu, bet ir jāsaprot, ka no emocionāli grūtajiem brīžiem neiztikt. Plus vēl ir jāsaprot, ka ar savu attieksmi, mēs veidojam bērnu nākotnes personības. Mēs viņus programmējam, uz to, vai viņi būs laimīgi vai nē, kad sasniegs pieaugušo cilvēku līmeni. Audzināt bērnus, tā ir sevis iepazīšana jaunā apziņas līmenī.
Bet citādi, dzīve ir ļoti skaista, kā saka Pēteris Kļava - vīna iedzeršana palīdz sagremot eksistenci, ko mēs saucam par "dzīvi uz planētas Zeme".